Galerija: Divu meiteņu realitātes šovs Eiropā

Iesūtīja: Iveta Ziemele

nosūtīt draugam

diskusijas par rakstu

• Currently 2.72/5
• 1
• 2
• 3
• 4
• 5

Līdzīgie raksti:

• Honda CR-Z
• Viena diena Stokholmā (foto)
• Krīzes laikā cilvēki joprojām dodas
• „Mans vislabākais ceļojums” – konku
• Jāapkopo zināšanas un resursi, lai
• Pirmā diena Ženēvas auto izstādē
• Nesmēķē un negrābj lapas
• Zoo Cīruļi (foto)
• Drošai vannai
• Samazinājusies saslimstība ar elpce

Rīga. Latvija.
Piektdiena.04.08.06. 5.30 no rīta.

Izbraucām ar sabiedrisko autiņu Ziepniekkalna virzienā, kur vēlāk kā gliemeži aizvilkāmies līdz Bauskas šosejai. Kad bijām mājās mugursomas nešķita tik smagas, bet kad nācās to stundu no vietas nest, sapratām, ka ceļojums viennozīmīgi nebūs viegls un atpūtas pilns...

Nostopējām pirmo vieglo mašīnu, kas mūs aizveda nedaudz tālāk par Bausku. Tālāk jau tikām līdz Statoil benzīntankam, kur smagie atpūšas. Lieliska vieta, kur sarunāt mašīnu tālāk. Kas to būtu domājis, ka sarunāsim latviešu tālbraucēju ar ko nobraucām kopā 1700 km līdz Dortmundei Vācijā.

Takā braucām ar fūrēm, robežu vienai no mums nācās šķērsot kājām ejot. Tas bija visai jokains skats, kad viena vai divas meitenes grasās šķērsot robežu ejot. Galvenais, ka ceļiniecēm nav ne koferu ne smago somu...nekā!:D Muitnieki saprata, ka kaut kur mūs gaida fūre, lai vestu tālāk. Jautāsiet, kāpēc vienai vai abām mums bija jāšķērso robeža ejot?!Tapēc, ka fūrē ir tikai 2 vietas šofera un 1 pasažiera vieta.Bet mēs kopumā bijām 3 braucēji! Takā viena no mums visu laiku brauca nelegāli.:))

Mūsu naktsmājas bija fūrē. Smagajiem ir speciāli parkingi, kur tie nakšņo. Parkingi ir labi iekārtoti ar visām labierīcībām, dušām, restorāniem un veikaliem.Bet kad tādā vietā jāpavada kādas 8 stundas ceļu aizliegumu dēļ, kas bija Polijā vasaras mēnešos karstā laika dēļ, parkings šķiet pavisam mazs un sen zināms.

Iebraucot Polijā, tā mani vienkārši apžilbināja ar savām lielformāta reklāmām!:))Kā tuvojas pilsēta to uzreiz var pamanīt, jo sākās reklāmu plūsma tavu acu virzienā.

Polijā, protams, arī bija labas lietas arī, bet tā man vienalga šķitīs kā Brīnumzeme, kur neko nevar zināt.

Kad bijām jau nonākuši Poznaņā, nācās gaidīt aptuveni kādas 12 stundas, jo ceļi smagajām fūrēm bija slēgti.Ar draudzeni nospriedām, ka derētu aizbraukt pa to laiku uz Berlīni Vācijā.No rīta izpētījām visu un devāmies ceļā. Mantas atstājām pie Ginta(latviešu šofera, kurš mūs atveda tālāk un solīja aizvest vēl tālāk, ja laicīgi paspēsim atpakaļ pirms izbraukšanas 22.00 no Poznaņas).Viņš jau īsti neticēja, ka paspēsim atgriezties, bet mēs teicām, ka būsim vēl pirms laika!

Tā nu mēs nostopējām vieglo un devāmies uz Vāciju. Berlīne no Poznaņas ir kādus 150 km tālu. Tikām veiksmīgi pāri muitai. Vēlāk kādā Berlīnes rajonā atvadījāmies no šofera un ar sabiedrisko aizbraucām uz Berlīnes centru. Pavadījām skaistu pēcpusdienu Berlīnē. Tā bija atpūta, kas bija godam pelnīta!:)Berlīne bija skaista, bet kā nobrauc nost no centra atklājas skats ne tūristu acīm.

Kad jau pulkstenis bija kādi 16.30 mēs sākām domāt par ceļu mājup(uz fūri). Atpakaļ vairs nebraucām ar stopiem jo nevēlējāmies lieki riskēt. Braucām ar vilcienu uz Poznaņu. Paspējām atpakaļ laicīgi.

22.00 devāmies kopā ar Gintu tālāk. Uz robežas sapratām, kad no rīta braucot ar vieglo autiņu nepamanījām vienu...šeit robežu kājām pāriet nav iespējams.No Polijas līdz robežai bija parastais ceļš, bet no robežas uz Berlīni iet autobānis.Pa autobāņa malu iet nav iespējams...policija uzreiz aizturēs!!!

Tā nu viena no mums brauca kopā ar Gintu, bet otra bija izmesta uz muitas!! Tumšs, 2 naktī...Inese bija viena uz robežas meklējot mašīnu uz Berlīni...muitnieki esot nosmējuši, kad viņa bija pienākusi klāt un devusi pasi. Muitnieki atteica, teikdami, ka lai meklē autiņu kas pārvedīs pāri robežai.

Šī pārpratuma beigās mēs satikāmies Vācijas pirmajā Parkingā, kurš bija 12km nost no robežas. Pirms tam nebija iespējas apstāties!!!

Tomēr par spīti visam veiksmīgi nonācām Vācijā. Kopā ar Gintu vēl nobraucām kādas 2 dienas. Pēdējā vakarā, kad bijām Dortmundē sarīkojām savu privāto atvadu tusiņu ar grillētu gaļu un alu!:))

Bijām noparkojušies blakus rūpnīcai/noliktavai, kur nākamajā rītā Gintam vajadzēja nodot kravu un mums abām doties tālāk. Tusiņš bija godam. Kopā taču bijām nobraukuši kādas 4 dienas!:)

Nākamajā rītā ap kādiem 9.00 pametām fūri un devāmies vilciena stacijas virzienā, lai tālāk brauktu uz Diseldorfu. Diseldorfā mums nācās atrast vietu, kur kvantumā apgrozās smagie. Grūti bija atrast tādu vietu. Jautājām vietējiem.Un sapratām, ka tas ir pilnīgi neiespējami nonākt līdz smago parkinga vietai. Kādā pilsētas benzīntankā mums pastāstīja, ka kaut kur pilsētā esot tāda noliktava, kur ļoti daudz apgrozās smagie.To noliktavu sauca Grosmarket.Tikām līdz noliktavai. Sēdējām diez gan ilgi pie sarga būdiņas, kamēr sagaidījām un sarunājām nākamo mašīnu kaut kur tālāk mūsu virzienā uz tādu miestu kā Ahena.

Ahena ir pavisam tuvu Beļģijas robežai. Vācu šoferis mūs izlaida pie lielveikala, kur iepērkoties nedaudz atļāvāmies atpūsties.:)

Un vēlāk jau sarunājām tur pat blakus grieķu šoferi un viņa dēlu, lai mūs aizved tālāk. Viņiem bija cits gala mērķis, bet tomēr viņi piekrita mūs aizvest līdz tuvākajai pilsētiņai Beļģijā! Pa ceļam vienā parkingā grieķu šoferis sarunāja vienu busiņa šoferi, kurš tālāk arī mūs aizveda uz Beļģiju. Nonācām Beļģijā ap kādiem 16 pēcpusdienā! Starp citu, pat nepamanījām kā nonācām Beļģijā, jo tur tādas robežas nepastāv. Pārbraukt no vienas valsts otrā nesagādā nekādas problēmas. Parkingā meklējām nākamo tālbraucēju, kurš brauktu uz Franciju vai vislabāk uz Parīzi.

Sarunājām vienu jauku poļu puisi ar tikpat jauku fūri.Diemžēl viņš varēja izbraukt tikai 2 naktī. Tur arī sākās tas smagākais posms.. nācās vienviet nosēdēt 10 stundas.

Radās doma, ka ātrāk Parīze pati pie mums atnāks nekā mēs aizbrauksim uz Parīzi...

Beļģija. 2.00 am

Beidzot sagaidījām jauko poļu tālbraucēju. Iekāpām jaukajā, melnajā fūrē un devāmies uz Franciju/Parīzi. Kā iekāpām autiņā, tā uzreiz aizmigām.:)) un tā nogulējām kādas 4 stundas. Kad aizbraucām līdz Parīzes pierobežai izrādās, ka puisis tieši uz Parīzi nedodas. Viņš centās mums parkingā sameklēt nākamo mašīnu.Un sameklēja arī, bet mēs nespējām to atrast, jo tajā parkingā bija nežēlīgākais haoss! Stresainas skrējām pa parkingu ar smagajām somām, bet neatradām. Bija tik daudz tādu mašīnu marku kā mēs meklējām...Nospriedām, ka jāmeklē cita. Atradām arī.

Un pēc kādām 20 minūtēm jau devāmies tālāk. Iebraucām Parīzē 7 no rīta. Jutāmies patiesi laimīgas! Pirmo aplūkojām Triumfa arku, kas atradās pavisam netālu no sabiedriskā autobusa pieturas. Centrā mēs iebraucām ar autobusu.

Skaisti...Rīts, Svaigums, Putni un Parīze!! Pasaka, nevis dzīve un realitāte.

Ātri vien sapratām, ka jāmeklē nakts mājas, kuras biju sarunājusi www.hospitalityclub.org. Foršs saits ceļotājiem.

Palikām pie viena jauka pāra.Bet tikt līdz šīm jaukajām naktsmājām nebija nemaz tik viegli. Puisis no darba varēja atbrīvoties tikai ap kādiem 19 vakarā, bet meitene ap 13 dienā. tā nu mums nācās pavadīt pilsētā tās dažas stundas.

Parīzē ir ļoti izpalīdzīgi cilvēki. Viņi palīdzēs kā vien varēs.:)

Pēcpusdienā aizbraucām uz to Parīzes rajonu, kurā mums bija naktsmājas. Beidzot jutāmies kā cilvēki. Sakopāmies un devāmies uz pilsētu. Kad vakarā atgriezāmies mājās mums bija kopīgas vakariņas ar šo pāri. Superīgi cilvēki, kuri paši daudz ceļojuši, bet ne ar stopiem.

Pilsētu mēs apskatījām 2 dienās. Ātrāk to nav iespējams izdarīt. Pirmajā dienā tas bija vairāk tikai pilsētas centrs, bet nākamajā dienā bijām Eifelī un Luvrā, kā arī apmeklējām melno tirgu, kur šo to iegādājāmies par baltu velti!:)

Otrajā dienā, kā jau teicu, apskatījām Luvru. Pasakaini. Liela un grandioza celtne. Iekšā bija tādas telpas, kuras vārdiem nevar aprakstīt...Redzējām Džakondu neliela glezna, bet apsargāta daudz, daudz stingrāk nekā pārējās gleznas, kuras varbūt lielumā ir daudz reizes lielākas. Skaisti! Iesaku katram tur aizbraukt un apskatīt Luvru.

Vakarā sazinājāmies ar 2 puišiem, kuri bija atbraukuši uz Latviju arī caur HC. Un viņi piedāvāja mums savu dzīvokli. Teica, ka paši iešot kaut kur tusēties.Nu labi, ejam arī. Nopirkām pa ceļam vinčuku.Un devāmies uz to dzīvokli...

Sajūta bija tāda dīvaina. Veda mūs pa ieliņu ieliņām... saprast nevarējām kur atrodamies...Pašas par to vēl nosmējām, kas atkal bija kļūda, jo kā mēs par kaut ko nosmējām-tas piepildījās.

Nonācām dzīvoklī. Puiši uzreiz  aizgāja. Pat nevēlējās atslēgas atstāt.Bet mēs viņus pierunājām, lai atstāj. Viņi aizgāja mēs palikām. Sajūta bija tik dīvaina un slikta. Bet nu labi. Izdzērām vinčuku un apēdām pāris bulciņas no skapīša :D.

Un domājām par iešanu prom...bet ārā jau pamazām satumsa...Galvenais, ka īsti nezinājām, kur atrodamies, bet sapratām ka jātinas prom cik ātri vien var. Nebūtu labi tur palikt pa nakti....

Tātad- Parīze, 22.00

Nav ne jausmas kur atrodamies.Bet uzreiz, kad pametām dzīvokli, pajautāju apkārtējiem cilvēkiem kur ir metro vai autobusa pietura, protams tuvākā!! :D

Cilvēki bija atsaucīgi. Parādīja ceļu un mēs devāmies metro stacijas virzienā.

Nokāpām pazemē un pa zaķi aizbraucām līdz mums vajadzīgai pieturai.Ja zini kur atrodies, tad ir ļoti viegli orientēties pēc metro ceļu kartes kurp tālāk doties, jo ļoti bieži metro līnijas ir jāmaina.

Nu jā, nonācām centrā.Pa ceļam sarunājām kur tiksimies ar vienu puisi, kurš jau 1. mūsu ierašanās dienā, satiekot mūs piedāvāja dabūt nakts mājas, ja tās tā arī neatradīsim. Vienkārši sarunājām satikties, lai jauki pavadītu pēdējo vakaru Parīzē. Mums vēl laiks atlika tikt līdz Boloņai, kas ir Parīzes viens no rajoniem. Tur dzīvoja tas pāris, kurš mūs izmitināja.

Aizbraucām, lai noliktu mūsu iepirkumu maisiņus. Bet, kad nonācām tur, sapratām, ka nezinām durvju kodu. Tur bija 2 durvis un tātad 2 kodi. Nezinājām īsti arī dzīvokļa nr. lai varētu no ārpuses piezvanīt. Sākām zvanīt visiem pēc kārtas. :D Un kāda sieviete mūs ielaida. Pēc atmiņas atradām pareizās dzīvokļa durvis. Zvanījām un sapratām, ka neviena nav mājās. Uzvilkām savas jaunās kurpītes un džinsos ielikām jaunās jostiņas, pie durvīm nolikām maisiņu ar vecām sandalēm un citiem krāmiem...devāmies uz centru.

Satikām puisi, aizgājām uz vietējo bāru. Iedzērām pa kausam alus, kas maksāja aptuveni 3 Ls. Cenas ir iespaidīgas. Sapratām, pēdējais metro nokavēts.Ko darīt??? Jādodas ar kājām uz Boloņu. hehe baigi smieklīgi! :D kartē šis gabaliņš ir mazs, bet realitātē..??? Milzīgs!!! Gājām, gājām...acis jau ejot veras ciet...miegs iestājās. Ienāca stulba doma prātā - apsēsties pieturā un uz brīdi atpūsties. Miegs, protams, uznāca vēl lielāks! :DD Es ceru, ka tur mēs neaizmigām ilgāk par 5 min.! :DD Bet nu sapratām, ka ilgāk nevar vairs tā turpināt un jāiet tālāk!!! Paceļam satikām vienu pāri, kuri devās mājup no kāda pasākuma. Pajautājām kā var tikt līdz mums interesējošai vietai. Izrādījās, ka kursē arī nakts autiņi. Mums paveicās arī pietura nebija tālu. Parīze naktī var izskatīties arī diez gan bīstama divām meitenēm, kas guļ uz katra stūra!! :D

Sagaidījām autiņu un jau ap kādiem 4 no rīta bijām mājās.

Nejaukas bijām, bet pamodinājām mūsu host-family. No rīta, kad viņi devās prom uz darbu, mēs vienkārši  nebijām spējīgas pamosties. Miegs bija tik ilgi gaidīts!!!:)Tikai ap kādiem 11 piecēlāmies un devāmies prom ar savām lielajām somām uz kādu nomaļāku vietu Parīzē, kur ir iespējams nostopēt autiņu uz Orleānu. Nostopējām tikai pēc kādām 3 stundām. Neticēsiet, bet laiks tur pagāja ļoti ātri!!:)

Tā nu mēs nostopējām vienu vieglo. Aizveda mūs līdz Orleānas pierobežai. Sākās lietus. Par laimi nostopējām vienu jauku spāņu onkulīti. Kopā nobraucām līdz vienai lielai tankštellei, kas bija aptuveni kādus 70 km tālu no vietas, kur mēs viņu nostopējām. Tur vēlāk viņš mums izmaksāja pa kafijai, lai nenāktu miegs un sarunāja tālāk vienu spāņu šofri, kurš devās uz Madridi! Super!!!! Pēc kādām 2 dienām mums vajadzēja jau būt Madridē. Nobraucām ar Huanu kopā tikai vienu dienu. Bija diez gan jautri, klausījāmies flamenko un dzinām jokus.:))Nākamajā dienā viņu apturēja žandarmi un viņam bija jāsamaksā sods + jāstāv tuvākajā parkingā 6 stundas. Tas nozīmē, ka mēs Madridē nonāktu tikai 2 naktī, kas mums pilnīgi nederēja!!! Huans sarunāja mums bulgāru šoferi. Bet mums bija jāmaina plāni un jādodas uz Valensiju.

Sakumā man jau šis tāds aizdomīgs šķita!!! Bet, kad uzsākām ceļu manas aizdomas apstiprinājās... viņam smadzenēs rosījās nelabas domas!! Hmmmm.. ko darīt?? Tūlīt arī šķērsojām Spānijas robežu. Braucām un braucām.. pa mazākiem un lielākiem celiņiem. Sajūta bija nedaudz baisa!!! Nebija ne jausmas kur esam!!!!! Bet pēc ceļa zīmēm ik pa brīdim sapratām, ka dodamies uz Valensiju! Ātri vien bijām izdomājušas, ka kopā ar viņu vairs nebrauksim tālāk par pirmo Parkingu. Tā arī viņam pieklājīgi pateicām. Viņš arī piekrita mūs izlaist nākamajā parkinga vietā. Bet kā nav tā nav tā parkinga!!! Ārā pa logu skats līdzīgs pa brīdim kā Vesternā. Ieraudzījām vienu pamestu restorānu ceļ malā. Palūdzām, lai aptur un izlaiž mūs ārā.

Fūuu... ārā tikām! Izkrāmē ārā mūsu somas.Un bulgārs aizbrauc!!!

Tikai tad pamanījām un sapratām kur atrodamies.

Pavērās skats- sausi gaišās zemes laiki, pāris koki, ceļš, kas nebija lielceļš, restorāns, kas tiešām bija vesterna filmu cienīgs!

Sapratām, ka esam Spānijas NEKURIENES MALĀ!!!!

KO TĀLĀK??? Sajūtas vienkārši neaprakstāmas... stopēt nedrīkst mafijas dēļ, bet nebija jau arī ko stopēt!

Reāli izmirusi vieta...

Bijām jau nelielā paguruma transā, bet tas ātri vien pārgāja, kad sapratām, ka jārīkojas ātri. Iegājām tajā Riklas Estuvē.Un mums paveicās, bija ļoti izpalīdzīgi cilvēki .Aizveda mūs aiz rociņas kādus 2 km līdz Riklas stacijai. Iegājām stacijā. Sapratām, ka tiešo reisu uz Barselonu nav. Atradām arī kasieri, kas bija kaut kur ieslēdzies.:))Viņš mums paskaidroja situāciju, ka nav iespējams tikt uz Barselonu pa taisno no Riklas. Bija vienīgā iespēja braukt uz Zaragosu un pēc tam uz Barselonu. Līdz mūsu vilcienam bija atlikušas 20 min. Nopirkām biļetes. Izjautājām kasieri kas un kā. Pēc tam devāmies uz peronu. Ar lielām somām klumpačojām uz perona pusi. Apsēdāmies uz somām un sākām smieties par to kur esam un ko mēs īsti vēlējāmies redzēt šajā ceļojumā. Sēdējām un domājām... smieties vai raudāt??? Protams, ka izvēlējāmies smieties...

Nedaudz vēlāk iznāca no stacijas kasieris un žestu valodā skaidroja, ka mums tak ir 10 min laika... lai neuztraucoties! :D Tas mums uzdzina lielākus smieklus...mēs jau tā visur visu kavējām!!! Un 10 min mums šķita nieks!!

Apkārt staigāja vietējie nesdami uz pleciem grozus ar augļiem. Kā jau no senām un ne tik senām filmām.

Sagaidījām vilcienu par kura biļeti samaksājām palielu naudas summu. Braucām kādas 2 vai 3 stundas. Vakarpusē nonācām tur.Info centrā guvām informāciju kur mēs varam nakšņot un kā tikt uz Barselonu. Ejot ārā no info centra iepazināmies ar vienu anglieti, kura savukārt devās mājās no Barselonas. Sapratām, ka mums jādodas uz vienu hosteli, kas bija lētākais Zaragosā. Kopā bija mazāka iespēja apmaldīties!:))Pēc kādas pusstundas nonācām tur.Bet kas to būtu domājis...lai apmestos šajā hostelī ir nepieciešama kaut kāda dalībnieka karte. Mums laipni palūdza pamest hosteli...heheee..ko tālāk??? Tumšs jau pamazām paliek. Mums atkal kā vienmēr paveicās un satikām vienu meiteni šajā hostelī, kura zināja mums pateikt, ka ir tāds nakts reiss no Zaragosas uz Barselonu.:)Nopriecājāmies un lēnām devāmies uz autoostu. Smējāmies vēl, ka atkal varētu būt tā, ka kavēsim, lai gan tas šķita pilnīgi nereāli, jo mums bija 2 stundas laika!

Meitene bija paskaidrojusi ceļu un mēs devāmies ārpus hosteļa.BET izejot ārā no hosteļa jau sākām strīdētie uz kuru pusi jāiet!!! Labi, ka nāca viens puisis pretim, kuram pajautājām ceļu uz autoostu.Viņš norādīja ceļu...devāmies tālāk. Iegājām vēl veikalā un nopirkām lēto spāņu vīnu. Mierīgu sirdi devāmies tālāk.

Nebijām iedomājušās, ka autoostas viņiem ir tik noslēptas starp daudz dzīvojamām mājām. Hmmm.. nācās pameklēt rūpīgāk. Bija atlikušas kādas 20 min. Nodomājām, ka būsim laicīgi.BET BET kurš būtu domājis, ka Zaragosā ir ļoti daudz autoostu!! :D Protams, ka bijām neīstajā. Ātri skrējām ar savām smagajām somām un vēl to stulbo vīna pudeli...prasījām uz kurieni jāskrien, lai mēs nonāktu Barselonas autoostā...mums parādīja ceļu un noteica, ka tas prasīšot kādas 30 min lai tiktu uz to pieturu!!!  Bet mums jau tikai bija 15 minūtes....Skrējām, skrējām.. kā pa murgu... murgu, kurā saglabāt mierīgu prātu nebija iespējams...nonācām īstajā autoostā.Protams, ka bijām nokavējušas autiņu uz Barselonu un nācās gaidīt nākamo, kas brauca tikai pēc 2 stundām. Apsēdāmies uzgaidāmajā telpā un nosēdējām tajā visu laiku. Interesanti bija vērot cilvēkus, kuri jau ir aizmiguši ar spilvenu zem galvas. Izrādās spāņiem tiešām visa dzīve sākās naktī. Nedomājām, ka tik daudzi pārvietosies ar autiņu nakts laikā.

Sagaidījām autiņu un nācās jau kāpt autiņā. Draudzene man jautāja vai es tiešām nevēlos paņemt jaku salonā, jo taču vēss var būt...hmmm...viņa pēcāk ierakstīja ierakstu manā ceļojuma dienasgrāmatā un tas bija šāds:"03:25 mēs sēžam autobusā, ir pavēsi-man ir pavēsi, Ivetai ir auksti. Pirms iekāpšanas autobusā Ivetai jautāju, lai varbūt paņem jaku, bet viņa man pārliecinošā balsī atbildēja-Inese, priekš kam tev jaka, vai tu te kādam redzi jaku, vai tad tu nesaproti, mēs braucam uz Barselonu, tur ir karsti, tur nevienam nav vajadzīgas jakas!-Un tagad viņa sēž un salst un nevar attaisīt pudeli =D

No rīta ap 6.25 bijām Barselonā. Bijām nogurušas un negulējušas, kā arī pārsalušas...Neticējām, ka esam Barselonā...bet mēs pat nezinājām kur palikt un ko tālāk darīt. Stacijā satikām atkal vienu meiteni, kurai jautājām, kur būtu tuvākais un lētākais hostelis. Viņa gaidīja draugu, kurš atbraukšot pēc viņas. Viņa izteica domu, ka viņi varētu mūs paņemt līdzi un apbraukāt tuvākos hosteļus...Diemžēl visi bija aizņemti. Mūs pēc kādas stundas meklējumiem atgrieza atpakaļ stacijā. Inese jau vispār tā klanījās, ka gulēja uz katra stūra... es izdzēru kafiju un stacijā meklēju info kā tikt uz kādu kempu. Atradu arī. Brīvs kemps bija kādus 15 km no Barselonas.Braucām ar vilcienu un autiņu līdz tam. Kad no nācām tur...bez vārda runas uzslējām telti, salikām tur savas mantas un aizgājām uz pludmali.

Tā mēs tur nogulējām kādas 4 vai 5 stundas neticot faktam, ka esam, esam pie Vidusjūras!!!:))

Sajūta bija brīnumjauka...bija tā vērts to visu piedzīvot..:))

Tātad.. paliku pie tā, ka mēs apmetāmies pludmalē uz vairākām stundām pilnīgi neko nedarot...vienkārši izbaudot miegu ko tik sen nebijām izjutušas.:)Todien pludmalē bija diez gan daudz cilvēku. Vakarpusē izdomājām, ka kaut kas jāsadara.. jāapskata tuvākā apkārtne.

Normāli apģērbāmies un devāmies atkal jaunos piedzīvojumu meklējumos. Atradām vienu nelielu pagalmu, kurā tā īpašnieki pārdeva arbūzus.To cena bija diez gan paliela. Nodomājām, ka labāk iesim pameklēt lauku ar tiem arbūziem.Un atradām arī. Aizņēmāmies vienu arbūzu(uz neatdošanu) un devāmies atpakaļ uz kempu. Bija jau vakars...pie telts izklājām mazos paklājiņus, apsēdāmies un sagriezām arbūzu:).Tā diena bija ideāla.

Nākamajā dienā devāmies apmeklēt Barselonas centru, jo pašas atradāmies Gavā, kas ir kaut kāds Barselonas attāls rajons. Aizbraucām atkal ar 2 transporta līdzekļiem...pamezdamas savas mantas tajā panīkušajā teltiņā...:D bijām agri(kā vienmēr) pamodušās. Pēc kādām 2 stundām bijām Barselonas centrā. UUUN tad sākās WWWAAUUU!! Tu to redzēji vakar?? :D Nē, un tu? :D:D:D Pa tumsu, pusaizmigušām vai arī aizmigušām svešā mašīnā, Barselona izskatījās daudz savādāka nekā no rīta. Staigājām, un staigājām...bet spāņi ceļas ļoti vēlu.. un veikalu darba laiki mums bija neizprotami. :D Viss ciet. Kaut kur, kaut kā atradām pārtikas veikalu, kur nopirkām nedaudz vīnu :D:D:D Izrādījās, ka vīns šiem lētāks par parasto ūdeni.Un kā tu tādā mirklī vari nopirkt ūdeni?? :D:D:D Izstaigājām Barselonu.. apskatījām daudz skaistu ēku.. celtņu..:)mmmm...Jūgendstila paradīze:)apskatījām arī Gaudi ēku(Sagrada Familia).Ekselenti!!! Uzkāpām...tornīšos.. kas sniedzās augstu, jo augstu pāri namiem...

Pienāca laiks jau arī doties uz kempu...nogurums...miegs.. :D Kaut kur ejot atradām tirgu. Lētas mantas, daudzmaz  labas mantas...Paldies Dievam neapzaga. :D Kad izgājām no tirgus, sapratām, ka nogurums pārāk liels...bet sapratām arī to, ka bijām apmaldījušās...Sāk palikt tumšs...bet kaut kā...nesaprotamā veidā nonācām Gavā, mūsu kempā. Tas vakars arī bija visai jautrs.. :D:D Atkal arbūzi.. vīns.. un vietējie kempa iemītnieki..:))

Nākamajā dienā jau devāmies prom...sanāk, ka pavadījām tur 2 naktis. Agri no rīta aizkūleņojām uz Barselonas centrālo autoostu. Meklējām lētāko veidu kā nokļūt uz Franciju...Lētākais veids bija autobuss.Bet tas izbrauca no otras autoostas(kas ir ļoti tipiski Spānijai :D)Nācās braukt uz to otru .Tā kā 2 tūristu puiši mums iemācīja kā braukt bez biļetēm ar metro.. protams, to arī šoreiz izmantojām..:)Sēdējām ar savām lielajām somām.. pieturā, uzzināju ar kuru mums jābrauc...Sēdējām atkal jau nedaudz nogurušas.. :D pēkšņi uzradās kabatzaglis man priekšā...viņš centās apzagt man priekšā esošo vīrieti un manu draudzeni. Par laimi mums, viņiem nekas nesanāca:)Braucot metro atkal nosmējām par to, ka būtu ,JA būtu kontrole centrālā stacijā! Tas tik būtu ..action. bija arī....Izejam virszemē, bet tur čeko biļetes.. es kaut kā izšmaucu, bet Inesei neizdevās...Sapratu, ka pamest kolēģi nevar, devos atpakaļ...noskrējām ātri apakšzemē...un tur ar pilns ar čekotājiem. Ieskrējām pirmajā metro, kurš nāca...pēc tam kādas 2 stundas nācās iet ar kājām uz vajadzīgo staciju, kur izbrauca mūsu autobuss uz Franciju. Mēs sapratām, ka šo autobusu kavēt NEDRĪKST, jo nauda jau samaksāta. Neticēsiet, bet pasējām. Laiks bija vēl kādas 4 stundas. Redzējām kā kontrole tūristus vienu pēc otra veda uz policijas iecirkni par braukšanu bez biļetes. Bijām laimīgas...ka tur neatradāmies, jo sods nebija no mazajiem.

Tās dienas vakarā izbraucām no Barselonas...šoreiz jaku es paņēmu salonā, lai nenosaltu kā iepriekš.. :D Pēc kādu 5 stundu braukšanas nejauši(kā zinādamas)pamodāmies tieši tajā stacijā, kurā mums bija jānonāk. Autobuss brauca tālāk. Agrs rīts, ļoti agrs rīts...tagad jau šīs divas meitenes, par kuru skaidro saprātu varētu strīdēties, bija nonākušas Francijas pilsētā Montpellier. Nonācām uz šosejas...un sākām stopēt uz mājām.. apzinājāmies, ka ceļš ir ļoti garš...pat ļoti garš...un nogurums liels...

Sēdējām uz savām lielajām tūristu somām šosejas malā un bezcerīgi stopējām mašīnas.Bet tad pēc kādas stundas viena apstājās. Tas bija melnādains tālbraucēju šoferis, kurš īsti nesaprata angļu valodu un mēs savukārt nesapratām franču. Braucām kādu ceļa gabalu ar šo šoferi.Un pa brīdim apstājāmies automaģistrāles parkinga vietās, lai pārliecinātos, ka tur nav latviešu izcelsmes fūres, kas iespējams brauktu tieši uz Latviju. Pēc pāris parkingiem atradām lietuviešus. Bijām laimīgas...Tas bija ļoti iecietīgs šoferītis, jo takā diena bija silta un dzert gribējās daudz...mēs patērējām ūdeni litriem, bet uz tualeti gribējās nemazāk...:D:D:D Viņš laipni apturēja fūri katrā parkinga vietā kur palūdzām. Vakars, lietuvietis visu dienu mums bija solījis pagatavot kārtīgas vakariņas(mūs pārsvarā baroja tālbraucēji).Vakariņās bija kartupeļi ar sardelēm. Vakars un vakariņas būtu tiešām izdevušās, ja...nenotiktu neliela nelaime...

Kā jau visi tālbraucēji, arī šis vakariņas gatavoja uz tūrist gāzes balona...balons bija novietots it kā stabilā vietā. Kad es blakus smērēju maizītes, notika tas ko es neparedzēju...katls, kurā vārijās sardeles ar kartupeļiem, uzgāzās man tieši uz gājas...visā tās garumā...nežēlīgas sāpes...ātri metos prom.. nokritu zemē.. un raudāju...Par laimi tika applaucēta tikai pēdas augšpuse, tieši zem sandales. Takā kājās man bija džinsas, tad tām nekas nebija. Turpinot ceļu gulēju fūrē...ar apbindētu, sāpošu kāju...gribēju mājās...Tā mēs divu dienu laikā nonācām līdz Francijas Vācijas robežai.Pa ceļam atkal lūkojāmies Latvijas mašīnas.. Bet nekā...mēs palikām uz robežas gaidot bezcerīgi Lv mašīnu. Lietuvietis nebrauca uz Lietuvu...viņām nācās pabūt Vācijā pāris dienas un tikai tad uz LT. Mēs sēdējām uz robežas gaidot fūri ar kaut vai citiem LT numuriem.Bet nekā.. brauca garām tikai francūži, beļģi, un rumāņi.. galīgi garām. Kad atbindēju savu pēdu.. paskatīties, kas tur un kā...rokas trīcēja, un ļoti sāpēja. Čūla bija milzīga...

Pēc pāris stundām mums pabrauc garām LV mašīna un apstājas vietējā parkingā...neticēdamas pielēcām kājās...aizskrēju līdz šoferītim un jautāju vai Jūs uz Latviju.Un viņš samulsis atbildēja, ka jā...:D Viņš piekrita mūs nogādāt mājās.. mūs Eiropas klaiņotājas.. :D:D:D

Vāciju, kas iepriekš mums šķita dārga zeme..., tagad Uģis(šoferis) mums parādīja kā vienu no lētākajām... iepirkāmies vietējā lielveikala angārā...sapirkāmies pārtiku ...ļoti daudz.. jo mums šķita, ka tur dod visu pa velti. Kad aizgājām uz autiņu Uģis satika vēl vienu LV šoferīti, kurš bija kopā ar savu meitu. Viņš skatoties uz savu vēl nepilngadīgo bērnu noteica, ka pats savu meitu nekad nelaistu tādā avantūrā kādā bijām devušās mēs! :D:D

Kad braucām uz Poliju.. jau skaidri apzinājos to, ka pēc dienas vai divām būsim mājās...sajutu to jauko mājas smaržu vēl esot ļoti tālu no tām...pa ceļam vēl visādi starpgadījumi ar nolietu benzīnu Polijas autostāvvietā...

Lai nebūtu mums vienām jāšķērso robeža lietū, Uģis bija jau kādu laiku meklējis LV fūri, kura dodas arī taisnā ceļā uz mājām...uz Latviju.

Polijas Lietuvas robežu mēs šķērsojām katra savā mašīnā .Inese bija atslēgusies no pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem...bet es nespēju noticēt, ka no rīta būsim jau Latvijā, mājās...

Iebraucot Latvijā uzausa saule...kā grandiozs noslēgums mūsu avantūrai...Bijām mājās...:)

Šis bija mūsu šīs vasaras ceļojums...likteņa izaicināšana, sauciet kā gribiet! Šis brauciens lika novērtēt savu dzīvi, savu ģimeni un komfortu...

ManaGimene.lv konkursa dalībniece: Iveta Ziemele