Rudens depresija – kā izvairīties un kā tik ar to galā

Jau kādu laiku es netieku galā ar sevi. Esmu it kā laimīgi precējusies, mums ir gadu vecs dēliņš, bet ik pa brīdim mani vajā dusmu lēkmes, kuras es nespēju ne apstādināt, ne kontrolēt un kļūstu agresīva... Vīrs mani spēj ļoti sadusmot par dažādiem niekiem. Piemēram, viņš baro mazo un es izsaku kādu viedokli, kā labāk, viņš asi man kaut ko atbild, ka zina pats, un tajā brīdī es uzsprāgstu un starp mums sākas vairāku dienu strīds. Es noslēdzos, nerunāju, mokos.

Mūsu kopdzīve kļuvusi vienmuļa, paredzama un garlaicīga. Bērni izauguši, vairs nav mērķa, kura dēļ būtu jādzīvo ar šo vīrieti, – negaidot atzīstas paziņa, kuras ģimene nesen skaisti atzīmējusi sudrabkāzu jubileju. Vai tiešām jāšķiras, cenšas izprast psihoterapeite Inga Grīnberga.

Labdien! Lūdzu, vai Jūs varētu ieteikt kādu praktiski pielietojamu metodi problēmas risināšanai, neejot pie psihologa. Problēma ir bailes no attiecību veidošanas ar vīrieti. Pirms deviņiem gadiem izšķīros no vīra, no viņa esmu cietusi gan emocionālu, gan fizisku vardarbību.

Man jau ilgu laiku nomāc kāda problēma.. Un šī problēma ir stress! Tas ir visur, gan ieejot veikalā stāvot pie kases man uznāk stress, sadomājos kaut ko un sastresojos. Patreiz esmu bez darba un arī tas mani dzen stresā! Vienvārdsakot konstatēju to, ka arī kontaktējoties ar cilvēkiem ļoti uztraucos tā ka liekas, ka sāksies panika.

Pastāstīšu Jums savu situāciju un ceru uz kādu vērtīgu padomu.:) Ilgus gadus šaustīju sevi par liekajiem kilogramiem, to nebija daudz, bet tie vienmēr ir traucējuši manam pašvērtējumam, un arī izskata ziņā nebiju līdz galam apmierināta ar sevi.

Neesam vairs jauni. Trīsdesmit gadi laulībā. Pazaudēju biznesu Latvijā, ieguvu liela apmēra finansu problēmas un biju spiests atstāt savu sievu, ģimeni, māju un valsti. Šķiroties teicu sievai, ka viņu atstāju, jo negribu lai manas problēmas gultos uz viņas un bērnu pleciem un to, ka vairs neredzēsimies. Gribēju būt varonis...

Labdien, man jautājums kā sadzīvot ar emocionāli, psiholoģiski nelīdzsvarotu cilvēku ģimenē. Te nav runa par vīrieša vai sievietes emocionālo vardarbību vienam pret otru, vai pret bērnu. Bet gan 20 gadīga jaunekļa attieksmi pret savu māti un valdonīgumu ģimenē. Meklējot vājāko uz kuru var izlādēties un tā lielākoties ir māte vai arī kašķa un kļūdu meklēšana manā bērnā, kas vienlaicīgi ir viņa krustbērns.

Vēlos tikt skaidrībā, kas notika...? Esmu 2 bērnu māmiņa. Vecākajam bērnam ir 8 gadi, jaunākajam 7 mēn. Pret vecāko bērnu izturos slikti. Tas sākās, kad gaidīju otro bērniņu. Man ir vienaldzība pret viņu, kaut apzinos, kā tā var būt? Vecākais man bija viss, loloju, rūpējos, spēlējos, smējāmies, visur līdzi brauca... tagad visu laiku esmu īgna, dusmīga, mani nekas neinteresē... pat neatceros, kad uzsmaidīju vecākajam bērnam...

Man ir tikai 15, bet man reizēm uznāk depresīvas domas. Tādos brīžos pati nesaprotu, ko gribu darīt kliegt vai vienkārši raudāt. Tādos brīžos ienīstu visu pasauli. Kāpēc tā ir? Ko man darīt, kad uzmācas šī nospiedošā sajūta?

Mēs nemēģināsim pierunāt jūs ārstēties ar šokolādi vai iet pastaigās. Depresija ir ļoti nopietna saslimšana, ar kuru neviens nevar tikt galā  bez ārsta palīdzības. Bet ar depresīvo stāvokli – bezspēku, vientulību un apātiju var mēģināt tik galā ar vienkāršiem un pieejamiem līdzekļiem.