Tuvojoties valsts svētkiem, aktualizējas jautājums ne tikai par to, kā svinēt 4. maiju. Lielākā daļa vecāku daudz lielākas raizes sagādā nepieciešamība atrast bērniem aukli vai sarunāt kādu no radiem, kas varētu bērnus pieskatīt kārtējās īsajās brīvdienās.
Atgādināsim, ka nākamajā nedēļā ir tikai 2 darba dienas – trešdiena un ceturtdiena un rezultātā skolās tiek ieplānoti dažādi izklaides pasākumi vai ekskursijas. Būtībā šī ir vēl viena brīva nedēļa, ja vien nav jāiet uz darbu. Protams, ir labi, ja ir vecvecāki, kas var bērnus pieskatīt, bet vairumā gadījumu situācija ir tāda, ka Latvijā ir ļoti maz vecāku, kuriem ir šāda iespēja.
Ja agrāk pensijā varēja doties no 55 gadiem, tad šobrīd šis slieksnis ir paaugstināts un tuvākajos gados gan sievietēm, gan vīriešiem sasniegs 65 gadu slieksni. Pieņemot, ka sieviete paliek stāvoklī 25 gados un vecākiem arī ir tikai 50 gadi, tad vecvecāki rūpes uz neilgu laiku par mazbērniem var uzņemties tikai tad, kad tiem ir jau 15 gadi.
Vājināts sociālā atbalsta tīkls nenoliedzami ir vēl viens no iemesliem, kādēļ daļa sieviešu Latvijā izvēlas dzemdēt bērnu ļoti vēlu, iztiek ar vienu bērnu vai nedzemdē vispār. Viens no risinājumiem šādā situācijā būtu dzemdēt pirmo bērnu 40 gadu vecumā, bet no bioloģiskā, psiholoģiskā un daudziem citiem faktoriem tas nebūtu pieņemami.
Varam secināt, ka pensijas vecuma paaugstināšana ar vienu roku ļauj papildināt valsts sociālo budžetu, bet ar otru roku mazina iespējas piedzīvot iedzīvotāju skaita palielināšanos. Ar pilnu pārliecību varam apgalvot, ka šādu argumentu, līdz šim nav ņēmis vērā ne Parādnieks, ne demogrāfs I. Mežs, ne pārējie valstsvīri. Būtu pēdējais laiks viņiem to atgādināt.