Visiem bērniem garšo saldumi. Arī tiem, kuriem vecāki neļauj tos ēst ir vēlme to darīt, taču kā ir ar paškontroli. Vienā gadījumā mēs varam atstāt konfekšu bļodu uz galda un pateikt, ka varēs ēst tikai pēc pusdienā. Otrā gadījumā tas neko nelīdz, jo tiklīdz bērns redz saldumus, tā izēd visu bļodu. Zemāk minētais eksperiments attiecas uz maziem bērniem un ļauj pārbaudīt viņu paškontroles spēju.
Savā nu jau par klasiku kļuvušajā pētījumā dr. Walter Mischel 20. gs 70-os gados veica cepšanai paredzēto zefīru jeb māršmellou (“marshmallow”) eksperimentu. Pētījumā piedalījas 4 gadus veci bērni, kuriem bija pavisam vienkārši noteikumi. Uz galda stāv zefīrs un zvaniņš. Pētnieks aiziet prom un ir iespējami divi scenāriji:
- bērns pazvana zvaniņu. Pētnieks atnāk un ļauj apēst to zefīru, kas stāv uz galda.
- bērns pagaida 20 minūtes. Pētnieks atnāk un ļauj apēst redzamo zefīru, plus iedod vienu papildus zefīru.
Četrgadniekiem vēl nav laba izpratne par laiku un 20 minūtes var šķist kā mūžība. Tajā pašā laikā tests ļāva pārbaudīt bērnu paškontroles spēju. Svarīgākais – rezultāti atspoguļojās šo bērnu tālākajā dzīvē. Uzvedības, mācību problēmas, mazāk panākumi dzīvē – tas viss seko tiem, kas neiemācas kontrolēt savus impulsus.
Patlaban pētījums ir iegājis jaunā fāzē un dr. Mišels jau pēta šo bērnu bērnus, lai noskaidrotu, vai impulsivitāte un nespēja paciesties tiek mantota.
Zinot ģenētikas pamatus, liekas, ka pētījums ļaus gūt apstiprinājumu, bet ne vienmēr acīmredzamais izrādās arī patiesais.
Profesora viedoklis par testa būtību (video)
Testa video (nav oriģinālais, vizuālai informācijai)