Lieldienas jeb pavasara saulgrieži ir pavasara lielākie svētki. Saskaņā ar latvisko dzīvesziņu tas ir brīdis, kad diena kļūst garāka par nakti, gaismas uzvara pār tumsu. Astronomiski tas ir pavasara sākums, jo diena kļūst garāka par nakti, savu maksimumu sasniedzot laika posmā no 22. līdz 24. jūnijam, kad mēs svinam saulstāvjus (Līgo vakaru un Jāņus).
Saskaņā ar kristīgo tradīciju un gregoriāņu kalendāru, ko mēs visi Latvijā lietojam Lieldienas tiek noteiktas pirmajā svētdienā pēc pavasara ekvinokcijas, t.i., kad saules centrs šķērso debesu ekvatoru (astronomiskais pavasaris). Atkarībā no šī notikuma Lieldienas ir iespējamas laika posmā no 22. marta līdz 25. aprīlim. Krievijā un visur citur, kur dominē pareizticība tiek lietots Jūlija kalendārs Lieldienas tiek svinētas citos datumos (starp 4. aprīli un 8. maiju).
Mūsdienās latviskajās tradīcijās Lieldienu laiks ir cieši savijies ar kristietību, izveidojot mums pašiem raksturīgu, īpatnēju miksli. Tā Zaļajā ceturtdienā nedrīkst neko no meža nest mājās, lai čūskas nenāk mājās. Tāpat šajā dienā ir jāpiesargās no burvjiem un raganām. Ja pastalas (kurpes) paliek nesasietas, tad var gadīties, ka laumas pakāpeniski atņem visu spēku un iestājas nāve. Arī Lielā piektdiena, kas kristiešiem saistīta ar Kristus Golgāta ceļa un sišanu krustā latviešiem ir pilnīgi citā nozīmē. Sagaidot saules uzvaru pār tumsu latvieši lielajā piektdienā cenšas izvairīties no burvjiem un tumsas mošķiem. Lai aizbaidītu nelabvēļus notiek dažādas izdarības savos un kaimiņu staļļos, kūtīs un citas evarģēlības.
Pienākot Lieldienām, latvieši veic dažādus rituālus un godus, atzīmējot gaismas pārākumu. Šūpošanās, olu krāsošana, maiņa, cīņas ir zināmākie elementi. Tiesa, dainās tiek runāts vairāk par baltām un zelta olām, līdz ar to varam secināt, ka mums tik ierastā olu krāsošana sīpolu mizās ir ienākusi vēlākos gados. Ola kā saules un auglības simbols ir zināma visām baltu un daudzām slāvu tautām. Arī šūpošanās zināmā mērā tikusi saistīta ar saules ceļa simbolisku attēlojumu un izspēlēšanu.
Šūpoles tika kārtas kalna galā vai turpat pie mājām un saglabātas tikai dažas dienas, maksimums nedēļu. Pēc tam šūpoles tika sadedzinātas, lai raganas nevarētu šupoties. Ja tas netika izdarīts putniem varēja rasties problēmas ar olu dēšanu, cāļu perēšanu un audzināšanu, kas senos laikos nozīmēja nabadzīgāku uzturu uz saimes galda. Šūpoļu kārēji un šūpinātāji par darbu saņēma vārītu olu, cimdu pāri vai alu. Ņemot vērā olas simbolisko nozīmi, meitene ar to varēja apliecināt simpātijas puisim vai pat dot jā- vārdu precībām.
Šūpoties gāja gan lieli, gan mazi, gan veci, gan jauni, jo visi zināja, ka tie, kas Lieldienās nešūpojas tiem odi vasarā brangi kodīs.
Lieldienās jāed zirņi, tad tiks pie turības.
Lai saglabātu skaistumu, prāta skaidrību un veselību, kā arī būtu visu gadu čakls Lieldienu rītā ir agri jāceļas un jāmazgājas tekošā ūdenī (avots, upe, strauts), kas tek uz austrumiem.
Tā kā līdz Lieldienām klēts, lielākoties, bija kļuvusi jau pustukša vai tukša, Lieldienu cienasts nevarēja mēroties ar bagātīgo Ziemassvētku galdu. Ēdieni tika gatavoti no graudaugiem, pākšaugiem un piena produktiem, taču jāņem vērā, ka senos laikos govis deva daudz mazāk pienu. Ja palasa vēsturiskās liecības, tad tur nereti tika uzskaitīts, cik daudz sviests ir atņemts pretiniekiem kā kara laupījums. Visi ēdieni šajā dienā tika gatavoti pēc iespējas apaļāki. Īpašā goda vietā tika celti zirņi, olas un, ja radās iespēja arī kāds rausis.